© personiba.lv 2010 Mans bērns sāk melot! Meliem īsas kājas – šī paruna par melu īsajām kājām visiem ir labi zināma un praksē pārbaudīta,   tomēr cilvēki veic jaunus eksperimentus, kā sagrozīt patiesību, tomēr tie noved pie viena un tā   paša rezultāta – konflikta par gaismā nākušo nepatiesību.  Tiek uzskatīts, ka meli un melošana galvenokārt ir cilvēka bailes uzņemties atbildību par savu   rīcību vai tās sekām. Katra cilvēka, arī bērna uzvedībai ir kāds konkrēts mērķis. Gan bērni,  gan pieaugušie vēlas kādam piederēt, vēlas būt atzīti un nozīmīgi. Bieži ar meliem mēs gribam  palikt savas nozīmības esošajā līmenī vai nokļūt augstākā.  Bet kad un kādēļ bērni sāk melot?  Biežāk tas notiek trešā dzīves gada sākumā. Vēl vakar tāds atvērts un tiešs, mazulis pēkšņi sāk  mānīties, izvairīties no saviem pienākumiem ar izdomātiem ieganstiem, noliegt acīmredzamos  pārkāpumus, pārlikt savu vainu uz citiem. Tas uztrauc vecākus, un tie ar visiem pieejamiem  līdzekļiem cenšas atpestīt bērnu no pieraduma “melot”.  Taču bērna augošā zinātkāre un arvien biežāk pieaugošie aizliegumi ir tie, kas iemāca  mazuļiem krāpties, kas mēģina ar fantāzijas palīdzību apiet ierobežojumus, kurus uzliek  pieaugušie, jo bērnam izteiktie aizliegumi bieži vien ir nesaprotami. Viņu ķer uz vārda, liek atzīt  savu netaisnību vai “atmasko” pēc senatnes: “Nemelo, tev viss uz pieres rakstīts”. Aizklājot ar  delnu “nodevīgo” pieri, bērns turpina sacerēt, taisni raugoties mums acīs. Varbūt viņš nenoprot,  ka melo? Nesaprot starpību starp izdomu un realitāti?  Pieaugušie dažreiz slikti saprot, ka daudz kas no tā, kas tiem ir pilnīgi pierasts un saprotams,  bērniem tikai nākas apgūt. Bērniem ir dzīva iztēle, tādēļ dažreiz tiem ir grūti atšķirt īstenību no  izdomas. Kad pieaugušie domā, ka bērns melo, stāstot par notikumu, kurš pilnīgi acīmredzami  nevarēja būt, tie, iespējams, satraucas šajā sakarā vairāk, nekā vajadzētu. Nepieciešams  palīdzēt bērnam apzināties, ka viņa nostāsts ir izdoma, bet nav vērts apvainot viņu apmānīšanā.  Dažreiz, protams, bērni tīši melo, piemēram, lai izbēgtu no soda.  Bērns sāk runāt nepatiesību runas un iztēles aktīvas attīstības periodā. Tie ir īpaši nozīmīgākie  panākumi mazuļa psihiskajā attīstībā. Runa guļas viņa loģiskās domāšanas formēšanas  pamatā, bet iztēle ļauj abstrahēties no tieši uztveramās realitātes un domās izzināt to, ko  nedrīkst pačamdīt, redzēt vai izdzirdēt. Viņa apziņas funkcijas it kā divkāršojas: no vienas  puses, viņš turpina aptvert apkārtējo pasauli – smagais slīkst, uguns dedzina, bet no otras –  apgūst iztēles, spēles un fantāzijas pasauli. Un tas nebūt nav viegli. Viena pagale nedeg – arī šī   paruna ir labi zināma un ja to pielietojam šīs tēmas ietvaros, tad apgalvot, ka bērni un tikai bērni   ir tie, kas vainojami viņu melos un izdomājumos. Sava loma ir arī vecākiem, vecvecākiem un   citiem cilvēkiem, kuri iesaistās bērna audzināšanā. Ir divas izplatītas kļūdainas pieejas bērna   audzināšanā. Pirmā no tām ir lutināšana – vecāki pārāk daudz dara bērna vietā un pilda viņa   izteiktās prasības. Tādējādi bērns zaudē iniciatīvu, nespēj uzņemties atbildību un viņam trūkst   pašpārliecinātības. Otra kļūdainā pieeja ir despotisms, kad vecāki bērnam liek pielāgoties, kritizē   viņu un bez pārtraukuma soda. Tas bērnam atņem drosmi un liek justies nenovērtētam. Abos   gadījumos bērns sāk rīkoties neproduktīvi, arī melot. Šajos audzināšanas modeļos trūkst vecāku   un bērnu partnerattiecības, kas nepieciešamas, lai veidotos savstarpēja uzticēšanās un atklātība.  Tā kā jebkura uzvedība ir mērķtiecīga, tad arī, domājot par melošanu, vispirms ir jānoskaidro  rīcības mērķis, nevis iemesli. Melošana ir aizsargreakcija – tā bērns vēlas saglabāt savu iekšējo  brīvību. Visdrīzāk viņš jūtas pietiekami nenovērtēts. Galvenais uzdevums ir pieņemt bērnu tādu,  kāds viņš ir. Tas ir uzticēšanās priekšnoteikums.  Kas atņem bērnam drosmi? - pārlieku augstas prasības un standarti vai to trūkums - tendence pamanīt tikai bērna kļūdas un neveiksmes (bērnam ir jāmāca, ka kļūdas ir vienīgais veids, kā iemācīties); - salīdzināšana ar citiem bērniem; - pārlieku liela kontrole vai izpalīdzība. Melošanas mērķi. - savstarpēja neuzticēšanās; - bailes no soda; - nespēja uzņemties atbildību; - pārlieku liela vecāku un skolotāja kontrole; - cīņa par varu (vecāki – bērns; skolotājs – bērns); - atriebība par pāri darījumiem vai it kā par pāri darījumiem; Mans bērns sāk melot! - atriebība par vecāku, skolotāju nespēju sadarboties ar pusaudzi; - vēlme būt (izlikties) labākam, būt atzītam; - vēlme sasniegt kādu konkrētu mērķi; - vēlme pievērst sev uzmanību; - vēlme veidot īpašu paštēlu, imidžu; - fantāzija; - bailes atklāt savu patieso es; - vēlēšanās kādu pasargāt no patiesības; - vecāku neieinteresētība bērna dzīvē. Kā atbrīvoties no bērnu meliem? - pirmkārt, nemelojiet bērniem, esiet patiesi; - atzīstiet savas kļūdas; - atsakieties no cīņas par melu apkarošanu; - nevaldiet pār bērnu, bet veidojiet uz sadarbību balstītu attiecību modeli; - nenonieciniet bērna spējas un neapšaubiet viņa teikto, it īpaši vienaudžu priekšā; - vienojieties par savstarpēju atklātību; - iedrošiniet runāt patiesību; - noslēdziet ar bērniem patiesības līgumu (tiešā nozīmē), kuru no konkrētā brīža visi sāciet pildīt; - nekad nesodiet bērnus par patiesības teikšanu, lai kāda tā būtu; - pārlieciniet bērnu, ka ar katru patiesības teikšanas reizi tas kļūs arvien vieglāk Kā veidot sadarbību un uzticēšanos? - atsakieties no tādām metodēm, kuras bērni interpretēs kā viņus diskriminējošas; - nepieļaujiet ne cīņas, ne kapitulācijas situāciju; - ļaujiet bērnam justies cienītam un uzticamam; - izvairieties paust autoritatīvu viedokli; - pieņemiet kļūdas kā pašu par sevi saprotamu faktu; - pieņemiet lēmumus un risiniet problēmas kopā (netiesājiet vainīgo, bet gan nolemiet, ko iespējams darīt, lai atrisinātu pastāvošās problēmas);