© personiba.lv 2010 Smiekli... Agresivitāte bērnā Kas tad īsti ir agresija, par kuru pēdējā laikā runā ļoti daudz?  Pirmkārt, agresija ir neatņemama cilvēka būtiska sastāvdaļa. Otrkārt, arī sociālā plāksnē cilvēka personībai   piemīt zināma agresivitātes deva. Mērenā daudzumā agresivitāte ir sociāli pieņemama un nepieciešama   īpašība. Aplūkojot agresiju plašākā izpratnē, katrs „nē”, katra nepiekāpība ir agresīva darbība, kas citiem   neļauj darīt to, ko viņi labprāt gribētu. Pilnīgs agresivitātes trūkums noved pie pasivitātes, konformisma un   nomāktības. Mainoties ekonomiskajai situācijai valstī, kā liecina novērojumi, spriedze, kas jūtama   sabiedrībā kopumā, netieši tiek novirzīta arī uz bērniem. Lai nodrošinātu izglītību un iztiku saviem bērniem   vai arī lai vairotu savu labklājību, abi vecāki strādā no agra rīta līdz vēlam vakaram. Aizvien mazāk atliek   laiks ģimenei, bērniem. Rezultātā bērnu kolektīvi kļūst skaļāki, haotiskāki, mazāk ieinteresēti kopīgām   mērķtiecīgām darbībām. Palielinās to bērnu skaits, kuriem problēmas sagādā veiksmīga iekļaušanās   kolektīvā, daži kļūst agresīvi, citi – vienaldzīgi, pat bailīgi. Vecāku autoritāte pārspēj jebkura cita cilvēka   iespaidu uz bērnu. Mājas atmosfēra nosaka, cik bērns ir laimīgs, drošs un stabils, veidojot attiecības ar   pieaugušajiem, vienaudžiem un cita vecuma bērniem. No tās atkarīgs bērna raksturs – pārliecība par sevi,   savām spējām, sirsnība vai atturība. Diemžēl agresīvais ir spēcīgāks, rodas ātrāk, savukārt pozitīvajam un   labajam, lai tas rastos un nostiprinātos, jāiet grūts un ilgs attīstības ceļš. Ja bērns ģimenē dzird strīdus, redz   agresīvas darbības, tiešu tādu komunikācijas modeli viņš izveido dažādām dzīves situācijām. Neizprotot   sava bērna uzvedību, vecāki bieži vien neiedomājas, ka pirmais paraugs bērniem ir viņi paši – iepļaukājot   bērnu, sakliedzot uz viņu un pat it kā rotaļādamies, sodot kādu bērna rotaļlietu. Nereti vecāki savas   problēmas risina uz bērnu rēķina – izturas pret bērnu agresīvi pilnīgi bez jebkādas viņam saprotamas   motivācijas. Tā bērnam rodas pieredze, ka daudz ko var panākt tieši šādā veidā – uzkliedzot, iesitot. No tā,   kādu pieredzi bērns, izpaužot savas iedzimtās agresijas, gūs saskarē ar savu apkārtni, būs atkarīga arī viņa   turpmākā uzvedība. Nepārspīlējot var teikt, ka bērna spēja tikt galā ar savu agresivitāti sekmē viņa nākotnes   labklājību un individuālo sociālo iezīmju attīstību.